www.solcha.1w.lv

Zaļais Opelis brauca man gan pa priekšu, gan aizmuguri, gan no sāniem, un man nācas ilgi manevrēt, kamēr es tajā ietriecos.
Es dzirdēju, ka sieviete rozā kleitā, kas vēlās pār manu motora pārsegu, rupji lamājās, lai gan nekā tāda tur nebija.
Laterna, kas iznira no pagrieziena, nekad tur nebija bijusi. Tāpēc es to sabraucu.
Kad sapratu, ka nevarēšu izvairīties no sadursmes, piespiedu gāzi un ietriecos citā mašīnā.
Ārsts no ātrās palīdzības mani piedzerušos pataisīja mākslīgi.
Izbraucot no autostāvvietas, es nogriezos pa kreisi un ietriecos policijas mašīnā – tieši tur, kur es to parasti daru.
Pirms tam es nemaz nezināju, ka tā mašīna ietrieksies manējā.
Nobraucis no šosejas, pārliecinājos, ka ar bērniem viss kārtībā, un tikai tad uzbraucu virsū kokam.
Tas, kas man ieskrēja pakaļā, nebija nekāda mašīna, bet gan gatavais buldozers.
Mums jau kursos mācīja, ka pirmais jānobrauc ir tas, kurš ir mazāk svarīgs.
Es sāku smieties par cietušo nevis tāpēc, ka esmu ļauns, bet tāpēc, ka viņš smieklīgi vārtījās.
Es nekad nevienam līdz šim nebiju uzbraucis, tāpēc nezināju, kā to pareizi darīt.
Bet tā sieviete pilnīgi neko nedarīja, kad es viņai uzbraucu.
Piedzēries bija mans brālis, nevis es. Bet, kā viņš tika pie stūres, es nezinu.
Es domāju, ka lūka ir atvērta, bet, kad izbāzu ārā galvu, izrādījās, ka tā nav.
Policijai es pateicu, ka neesmu ievainots, bet, noņēmis cepuri, atklāju, ka ir ielauzts mans galvaskauss.
Pārmest man, ka esmu vainīgs, nu nekādi nevarēja – it īpaši, ja būtu redzējuši tā cilvēka ģīmi.
Krustojumā dega zaļa, te dzeltena, te sarkana gaisma – kurš gan tur varēja ko saprast...
Es uzbraucu tam vīrietim, jo viņš neievēroja satiksmes noteikumus.
Lai kā es viņam mirkšķināju, viņš man tāpat drāzās virsū ar tālajām ugunīm.
Es neatbildēju tāpēc, ka tas policists, kurš mani izjautāja, uzvedās tā, it kā es būtu sabraukusi viņu, nevis to vīrieti.
Kā vēlāk izrādījās, tas, kam es uzbraucu, bija nevis vīrietis, bet kaķis.
Es zināju, ka braucot nedrīkst turēt rokās mobilo telefonu, bet tobrīd man pie rokas nekā citā nebija, un tas zvanīja.
Tobrīd ceļš jau tā bija pilns, un tad vēl parādījās nobraukta vecenīte...
Tajā dienā man piedzima dēls, ūdeņi jau bija nogājuši. Tāpēc es tā steidzos. Vai jums tā nav bijis?
Tur neviens nebija vainīgs, jo izrādījās, ka mēs abi esam dzēruši.
Lai gan policists man šķita aizdomīgs, viņam neviens nekur nelika pūst.
Sākumā es griezu pa kreisi un tikai tad – pa labi, bet cietušais darīja to pašu.
Es nekad tur nebiju redzējis šādas zīmes, kamēr nesapratu, ka esmu pretējā joslā.
Veca sieviete tur vienmēr pastaigājās ar savu suni, kad es braucu uz darbu, tāpēc man kaut kad nācās viņu nobraukt.
Rokas un kājas pēc nelaimes gadījuma man ir veselas, bet saprast gan es neko nesaprotu.
Es zināju, ka mana sieva neprot braukt. Viņai pat nav tiesību. Es viņai to aizrādīju, bet viņa, vienalga, neatdeva man stūri.